Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

liepājiņa: No enkura līdz enkuram


atlikušas 250 zīmes


liepājiņa: No enkura līdz enkuram (3)

Autors: Aiga Jaunskalže
Sestdien, 14. janvārī, 2012 | BIRKAS: grāmata liepājiņa , grāmata , Aiga Jaunskalže , pilsētvide , arhitektūra
Izdrukāt Ziņot

Turpinām publicēt virtuālo "liepājiņu" – piedāvājam jau otro stāstu no 47, pārējie sekos – pa vienam katru sestdienu. Par to gādās projekta vadītāja un idejas autore Indra Ķempe.

VELOCELIŅŠ, P. ALKŠŅA PROJEKTU GRUPA, 2010.
FOTO: EDĪTE BERNATOVIČA
TEKSTS: AIGA JAUNSKALŽE, Liepājas Novada fonda valdes priekšsēdētāja

Vasara, vējš matos un ziedošu liepu smarža. Tā, protams, ir Liepāja, kurā ar Eiropas atbalstu tapis veloceliņš cauri visai pilsētai – no enkura līdz enkuram. No skata skaists. Tikpat, cik mans jaunais velosipēds. Bērnībā braukāts uz nebēdu starp jaunajām ķieģeļu piecstāvu mājām. Kopš padomju laika "Orļonok" kļuva par mazu, velosipēda man nav bijis. Iemeslu to iegādāties un mainīt pārvietošanās veidu devis jaunais veloceliņš.
 
Izbraucu no sava pagalma. Slaidā lokā nogriežos pa Sporta ielu, nedaudz bedru un Zvejnieku aleja klāt. Vēl viens slaids pagrieziens un esmu uz veloceliņa. Sarkanā josla gluda un braukšanai patīkama. Pa celiņa pelēko daļu cēli pastaigājas liepājnieki. Pie krustojuma, kur jau kuro gadu desmitu aug lielais, līkais vītols, drošības pēc laižu pa taisno, jo ar savu braukt prasmi izgriezt līkumu ar 90 grādu leņķi neriskēju – velosipēda zvaniņš skan, dažs liepājnieks palec malā, ar skaļu "ai, ai, ai" esmu pāri ielai un atviegloti braucu tālāk. Pa sarkano daļu – es un vēl pāris velosipēdistu, pa pelēko – dažs labs pilsētnieks un kāds pilsētas viesis. Vējš matos, jūras smarža, mana dzimtā pilsēta un mans gaiši zilais velosipēds.

Celiņš gar kāpām, kas ģimenē saukts par "garo ceļu", ir jauktās kustības zona – kurš pats palec malā, kuram apbraucu apkārt – lielu ātrumu jau neuzņemt. Papeles, priedes, jūra un vējš smaržo tik labi, ka nevajag ar! Stadiona "Daugava" rezerves laukumā futbola spēle – jaunie talanti trenējas. Es sparīgi minu pedāļus, lai kalnā tiktu viegli un ar smaidu. Aiz stadiona gan drošības pēc nokāpju, uz leju stumju savu lepno braucamo, jo tik stāvu, slīpu un sagrieztu ceļu nevaru pieveikt pilnīgi pārliecināta, ka nekritīšu. Te jau atkal nogriežos uz jaunā, skaistā, sarkanā veloceliņa, kur gājēji atdalīti no braucējiem. Māmiņas ar ratiņiem pastaigājas, velosipēdisti brauc. Jūra smaržo tik labi – pazīstami un mīļi. Celiņi uz jūru krustojas ar veloceliņu, gājēji pieklājīgi, reizēm pat bijīgi apstājas, lai braucēji, kas traucas dažādos ātrumos, pirmie tiktu uz priekšu. Slaidi un slaidāki pagriezieni, kuri jāpavada ar skaļāku vai klusāku "ai, ai, ai". Tik labi, ka bijis iemesls iegādāties jaunu braucamo un mainīt savus pārvietošanās paradumus jauna ceļu seguma dēļ!

Pie tramvaja galapunkta, nogriežoties uz tikai velosipēdistiem paredzētā celiņa, jāuzmanās, lai kāds suņu saimnieks neidentificējas ar braucamo, jo nav iespējams satilpt abiem – kādam nākas bremzēt un nonākt smiltīs. Toties celiņš līdz pilsētas robežai ir tik gluds un tīkams braukšanai, ka atkal prātā doma par to, ka pilsēta jūras krastā ir tik laba, skaista, un smarža, kas sitas pretī, – tik pazīstama un jauka.

Pie robežas nokāpju un griežos atpakaļceļā – braukt līdz Bernātiem šovakar nav īstais laiks. Un vai es vēl to varu? Kad visiem mūsu ģimenē būs braucamie un kādudien nolemsim laiku pavadīt ceļojumā, tad noteikti trauksim tālāk – uz dienvidiem pretī saulei un vējam.

Darba pienākumi nereti man liek doties gandrīz cauri visai pilsētai uz Zaļo birzi. Kāpt uz velosipēda un izmēģināt veloceliņu visā garumā? Nē, laikam vēl pagaidīšu, kad ceļš būs drošāks, kad būšu ieguvusi velosipēdista apliecību, iegādājusies arī ķiveri un zamšādas cimdus. Pagaidām lielās mašīnas, kas smagas kravas ved uz abām Liepājas pusēm, mani biedē vairāk nekā braukšana vilina. Kaut arī vējš tik patīkami sitas sejā, mašīnu radītās brāzmas bīstami aizsit elpu. Vai nu platāks tikai velosipēdistiem paredzēts celiņš vai citi ceļi kravas mašīnām, vai arī lielāka velosipēdista pieredze! Varbūt pēc pāris gadiem es arī uz darbu došos ar savu gaiši zilo velosipēdu, smaidīšu par gludo celiņu, pretimbraucēju pieklājību, vēju sejā un dzimtās pilsētas mīļajām smaržām.

© V10
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.


Sludinājums

Indrai
12:09 | 14/01/12
ZIŅOT
(-0)
(1)
+

Paldies par labo "liepājiņu" un gaidām vēl kādu labu darbu, vai pasākumu no tevīm

lasītājs
12:26 | 14/01/12
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Grāmata tiešām izdevusies. Žēl, ka virtuālā tik ilgi būs jāgaida, bet ko padarīsi - vai nu maksā par internetu vai grāmatu, abi nesanāk...

profs
17:10 | 15/01/12
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

nu, re cik jauki prot rakstīt "neprofesionāļi"!

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki