Turpinām iepazīstināt ar neparastās laikmetīgās arhitektūras un pilsētvides grāmatas "liepājiņa" stāstiem.

MAZSTĀVU DZĪVOJAMO ĒKU KOMPLEKSS RIETUMU KRASTS, Rietumkrasta iela 1, 2, AKA BIROJS, 2009.
FOTO: EGONS ZĪVERTS
TEKSTS: SARMĪTE PUJĒNA, IRLIEPAJA.LV žurnāliste

Reiz, kad ciemojos Norvēģijā, man parādīja arī vietējo skolu, kur tolaik mācījās mans māsasdēls. Skola kā skola, tikai – kāpēc grīdas krāsas brūnumā? Televīzijas "Tvinpīkā"  –  vidusskolai atkal tāda fasāde! Nu, kas tas ir?! – nodomāju es, kam gaišā atmiņā palicis toreiz jaunuzceltās Liepājas 6. vidusskolas baltais silikātķieģeļu veidols. Daudzdzīvokļu māju komplekss "Rietumu krasts"  ir tieši tādā pašā apnicīgi brūnas grīdas krāsas tonī, kas ēku pamatos īsā laikā nolupis dīvaini raibs. Esmu dzirdējusi kompleksa autoru arhitektu Andri Kokinu [vai arī kādu citu] skaidrojam, ka krāsa izvēlēta tāpēc, lai ēkas līdzinātos berčiādes laikā pilsētā sabūvētajiem sarkanā ķieģeļa namiem, kas brīnumainā kārtā pēc vairāk nekā simt gadiem joprojām nosaka toni Liepājas apbūvē. Pret to man iebildumu nav, tomēr dodu priekšroku dzīvojamai mājai ar gaišu vai patīkami siltu tonalitāti fasādē. Varbūt vienīgi jumts [ja tāds ir] varētu būt kādā īpaši zilā – zviedru, vai? – krāsā. Zem ziliem jumtiem dzīvojot laimīgāki cilvēki...

"Rietumu krasts". Man patīk nosaukums. Arī vietai, kur šie nami "ielikti", nav ne vainas. Pilsētas dienvidrietumi, vēl mazliet, un tu jau vari klejot pa Pērkones pļavām. Nav melots, ka līdz jūrai trīs minūšu gājiens. Varētu iebilst pret Klaipēdas šoseju, kas turpat līdzās, vai to, ka gar logiem kursē tramvajs. Bet ne es. Uztveru to kā priekšrocību, īpašu ekstru. Tramvajs ir ekoloģisks transporta līdzeklis, kas līdz centram aizved piecās minūtēs. No trokšņa noteikti sargā pakešu logi koka rāmjos.

Labs draugs no Austrālijas, kurš par dzīvesvietu Liepājā izvēlējies vienu no piecstāvu namiem turpat, "Rietumu krasta" aizmugurē, rauca degunu par to, ka skats no kompleksa ārējās rindas namu logiem paveras uz... kapiem. Es neiebilstu. Jo īpaši, kamēr mūsu kapi paliks tādi, kādi tie ir – meža parks, nevis pļava, kurā ik pa gabalam izvietotas akmens plāksnes. Turklāt latviešiem kapi vienmēr bijuši tuvi un mīļi, arī palicējiem vieglāk, ja aizgājējs nav tālu jāved.

Ja ne milzīgās lodžijas ar stikla sienām, ēku arhitektoniskais veidols atgādina Anglijā un vēl šur tur redzētās rindu mājas strādnieku šķirai vai pensionāriem. Tāds mūsdienu rietumu proletariāta dzīves stila paraugs. Bet pie mums – ekskluzīvs miteklis turīgajam vidus un augšslānim. Vismaz cenu ziņā. Tiesa, tās 2009. gadā piedzīvoja krasas izmaiņas. Tad par 62 vai 72 kvadrātmetrus lielu divistabu dzīvokli ar pilnu apdari pirmajā vai otrajā stāvā prasīja 45 000 latu, kā vēstīja vairs neeksistējošā "Rietumu krasta" mājas lapa, tas ir uz pusi mazāk, nekā gadu iepriekš. Dzīvokli pērkot uz kredīta, mazākā summa, kas jānoskaita mēnesī, bija 200 lati. Ja tas ir pa kabatai, tad oša koka dabīgais triju slāņu parketa segums, īpaši izmeklēta sienu apdare, akmens masas flīzes virtuves zonā, labākās kvalitātes santehnika un apsildāmā grīda vannas istabā neizklausās slikti. Kādas cenas ir šobrīd, zināms vien bankai.
Vai es gribētu tur dzīvot? Šā brīža ainava aiz logiem 5. stāvā man ir labāka – izņemot kokus, nekas cits neaizsedz jūru, taču vannas istabu rotā 35 gadus vecas bāli zilas padomju flīzes, virtuves krāns tek un dvieļu žāvētājam tūlīt būs vajadzīgs kārtējais ielāps. Nav estētiskas kāpņu telpas vai krāsaina rotaļu laukuma nākamajiem mazbērniem.

© V10
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.