Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

liepājiņa: Uz stiprām domām


atlikušas 250 zīmes


liepājiņa: Uz stiprām domām

Autors: Irina Tīre
Sestdien, 21. jūlijā, 2012 | BIRKAS: grāmata , grāmata liepājiņa , pilsētvide , arhitektūra , renovācija
Izdrukāt Ziņot
FOTO: Mārtiņš Sīlis

Irina Tīre ar īstas liepājnieces acīm spējusi paraudzīties uz vienu no pilsētas kaktiņiem, vienu stūrīti, kas glabā gan pagātnes dvesmu un pamatu, gan šodienas pārvērtības.

KARLSHAMN EXPRESS BALTIC BIROJA ĒKA, Jūras iela 28 un 30, A PROJEKTS, 2010.
FOTO: MĀRTIŅŠ SĪLIS
TEKSTS: IRINA TĪRE, grafiķe un fotogrāfe

Putekļu pelēkais nams daudzus gadus, sagumis kā akmens, gulēja Jūras ielas malā… To redzot, domas aizveda senajā Liepājā, kad kāda stūrmaņa vai amatnieka ģimene to sev būvēja. Kā notika kaimiņmāju būvniecība, kāpēc ar laiku tas kļuva vientuļš un pamests, traucējums gājējiem un braucējiem?

Nu – kā atdzimis! Pazīstamās mājas aprises labi saskatāmas, to atjaunojot ar atkāpi no braucamās daļas malas. Ķieģeļu krāsas koka nams šķiet mājīgs un aicina ienākt. Tas uzreiz neizdodas. Logā paziņojums – ieeja no sētas. Droši vien ir iemesls, kādēļ atnācēji netiek aicināti pa parādes durvīm. Pārsteigums – pie kārtīgā nama fasādes – nekopts zāliens. Ziņkāre iekļūt mājā ved apkārt žogam, atjaunotajam blakus namiņam. No ielas vārti ved uz koptu pagalmu, ērtu mašīnām.

Bet domas atkal zīmē senās pagātnes ainu. Starp apaļām malkas kaudzēm, vecu šķūnīti ar seniem zvejas un darbarīkiem un nenožuvušām peļķēm pie ūdens pumpja bērni spēlējas ar paštaisītām laiviņām. Durvīs parādās saimniece, rokas slaucīdama priekšautā, un sauc pusdienās uz toreiz vislētākā ēdiena baudīšanu – kartupeļiem ar kaltētu mencu mērci. ["Menciņi" tagad atzīts par Liepājas ēdienu, ko liepājnieki un viņu viesi bauda dažādos pilsētas restorānos. Visur tiek pasniegts vienādos, speciāli tam gatavotos podiņos. Diemžēl kaitina glazētās keramikas veids. Ne latvisks, ne kurzemniecisks.]

Atgriežos tagadnē. Zvanu pie vārtiem, tie tiek atvērti, durvis – nu esmu iekšā. Uzreiz sajūtu nelielās mājas silto auru. Nekādi lietišķie transporta firmas darījumi to nav izjaukuši. Senais materiāls, apvienots ar jaunām koka daļām, ne tikai izskatās pievilcīgi, bet izjūtams gandrīz fiziski. Sevišķi tīkami kāpt otrajā stāvā pa kāpnēm ar smalkajām koka margām. Jauki, ka katrs pakāpiens pret nodilšanu un slīdēšanu aizsargāts ar ovālu paklājiņu. Jumta stāva slīpo sienu ieskāvumā ir īpaši mājīgi. Domas joprojām vilina nama pagātnē – ne tikai tādēļ, ka sienu rotā senā Līvas ciema zīmējums un senlietas. Mansarda istabiņā nez kādēļ redzu jaunu meiteni ar rokdarbu rokās… Droši vien es vēlētos kādu fotogrāfiju, kas nezinātājam atgādinātu, kā šī māja izskatījās vēl pavisam nesen. Pastāvēs, kas pārvērtīsies, bet uz stipro domu pamatiem.
© V10
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.


Sludinājums

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki