Par vēl viena, trešā pēc skaita pareizticīgo Dievnama, taču varenāka un ietilpīgāka, celtniecību Vecliepājā runāja jau no gadsimtu mijas.

1861./1863.gadā celtā un 1888. gadā paplašinātā Sv. Trejādības pareizticīgo baznīca Bāriņu ielā 9 bija gana krāšņa, ar daudzām unikālām svētbildēm tās ikonostasā, taču neliela, vairs neatbilstoša arvien pieaugošajam pareizticīgo draudzes locekļu skaitam. 1888. gadā P.M. Berči projektētā Sv. Aleksandra Ņevska Vendenas (Cēsu) 179. rezerves kājnieku pulka baznīca Uliha ielā 61 arī bija neliela.

Taču Krievijas impērijā valdošā oficiālā pareizticība pēc savas būtības prasīja jebkurā, it sevišķi mazāk krieviskā vidē, apliecināties ar bagātu, lielu un obligāti centrā eksponētu pareizticīgo baznīcu. Kopš Sv. Nikolaja Jūras katedrāles uzcelšanas šāds uzstādījums it kā būtu realizēts. Taču... Kara Osta bija patālu un slēgta militāra teritorija. Lielā, luteriskā un katoliskā Liepāja turpināja savu dzīvi it kā vizuāli nemaz nebūtu Krievijas cara valstī.

Ik pa laikam, pakļaujoties Jelgavā prezidējošajam gubernatora aizrādījumiem, pilsētas domē tika ierosināts jautājums par lielas pareizticīgo baznīcas celtniecību, taču piedāvātais Kārļa kalns (tagad Alejas laukums) vai Hagedorna un Skolas ielas stūris (tagad Liepājas teātra vieta) tā īsti neatbilda valsts reliģijas simbolam. Netrūka arī pa kuriozam – 1906.gadā vācu domnieki baznīcas vietai, piemēram, piedāvāja... Apšu un Dārza ielas kazarmu rajonu pie Jaunā cietuma, kur agrāk bijusi izgāztuve. Atkārtoti, 1908.gadā, apspriežot iedomātās baznīcas vietu Alejas laukuma dienvidu malā, luterticīgie domnieki aizrādīja par teritorijas neatbilstību tādam svētam mērķim. Tur apkārt esošajiem kazarmu iemītniekiem bija iekārtotas zaldātu atejas. Tas, pēc domnieku domām, uz ilgiem gadiem zaimos šo krietno lietu.

Taču 1911.gada sākumā lieta ņēma pavisam citu virzienu. Janvārī Slavofilu biedrības zālē (bijušais Vecais kultūras nams Ludviķa ielā) tika dibināta Krievijas imperatora Aleksandra III piemiņas pareizticīgo baznīcas celtniecības komiteja. Drīz vien Liepājā, gan ostā, gan dzelzceļa stacijā, pat vilcienos un veikalos parādījās emaljētas pusapaļas ziedojumu kastītes. Vēlāk Krievijas Eiropas daļas pilsētu kioskos un pie baznīcu sveču galdiem varēja iegādāties tipogrāfiski iespiestas, glītas ziedojumu atklātnes ar Katedrāles projekta attēlu. Brīvprātīgiem naudas vācējiem ar ziedojumu kastītēm bija tiesības bez maksas ceļot pa visas Krievijas dzelzceļa maģistrālēm un vākt ziedojumus jaunajai baznīcai.

1911.gada 22.martā Liepājā ieradās Kurzemes gubernators S.V. Nabokovs. Viņa visaugstlabdzimtība baznīcas celtniecības komitejai darīja zināmu, ka Liepājas dome ir izdalījusi zemes gabalu, bijušo sporta laukumu aiz baterijas Nr. 6, tagad Kūrmājas prospekts nr. 28 un 30. Tajā pašā sēdē gubernators arī paziņoja, ka Aleksandra III piemiņas baznīcas–pieminekļa projekts ir apstiprināts Pēterburgā, ka tas ir ticis piedāvāts ārpus izsludinātā konkursa un to iesniedzis Pēterburgas arhitekts Stepans Kričinskis. Gubernators vēl piebilda, ka visi vienbalsīgi atzinuši profesora projektu par „vispiemērotāko krievu stila baznīcu – pieminekli nelaiķim Aleksandram III".

Liepājas Katedrāles celtniecības tāme bija 0,62 miljoni rubļu (pareizticīgo Jūras katedrāles izmaksas bija 0,53 miljoni). Daļu no līdzekļiem ieguva ziedojumos. Piemēram 79 tūkstošus rubļu ziedoja Nikolajs II personīgi. Ap 200 000 rubļu bija kā aizņēmums no valsts finanšu ministrijas. 1913.gada martā sākās pirmie Katedrāles celtniecības darbi. No visai tālām Krievijas guberņām, kā Saratovas, Penzas un pat Vologdas Liepājā ieradās mūrnieku un namdaru arteļu amatnieki, kas līdz maija beigām bija izrakuši ap 2,5 tūkstošus kubikmetru lielu būvbedri Dievnama pagrabiem un fundamentam.

Celtniecības uzraudzību veica bijušais cietokšņa inženieris–kapteinis Aleksejs Židkovs (1859.–1932.). Kā apakšuzņēmējs baznīcu cēla arī liepājnieks, būvuzņēmējs Semjons Kļepeņins. Līdz 1913. gada novembrim, kad uz ziemu darbus apturēja, Aleksandra III piemiņas baznīcas aprises bija skaidri redzamas. Galvenajam tornim jau veidoja kupola pamatni, pie Korsakēviča (tagad Sporta) ielas pusē bija iesākta mācītājmāja ar baznīcskolu.

1914. gada pavasarī katedrāles celtniecība neatsākās. Gaisā juta pasaules kara pulvera smārdu. Ilgi nebija jāgaida. 2. augustā, dienu pēc oficiāla kara pieteikuma Krievijai, Liepāju bombardēja vācu kreiseris „Magdeburg", vēlāk „Augsburg". Baznīca, kuras mūru augstums jau sasniedza 22 metrus, bija lielisks piešaudes orientieris karakuģu artilēristiem. Jau pirmie šāviņi ķēra tās sienas.

Pēc kara, 1922.gadā, jau Neatkarīgās Latvijas Republikas Liepājas pašvaldība nolēma uzsākt baznīcas nojaukšanu, iegūtos materiālus izlietojot Jaunliepājas Lutera baznīcas būvē. Taču nepabeigtās Katedrāles apjomi visu Latvijas I Republikas laiku būtiski nesamazinājās. Pat II pasaules karā Katedrāles pagrabu velves vēl droši kalpoja vācu zenītnieku patvērumam.

Ap 1956.gadu, iepriekš saspridzinot pēdējās mūra paliekas, Tosmares kara kuģu rūpnīca tur uzsāka dzīvojamo māju celtniecību. Tagad vairs nekas neliecina par kādreiz tik vareni iesākto pareizticīgo baznīcu, uz kuras būvbedres pamatiem daudzstāvu mājās dzīvo liepājnieki.

Nedaudz par arhitektu Stepanu Samoiloviču Kričinski (1874., Viļņa, – 1923., Ļeņingrada).

Mācījies Pēterburgas mākslas akadēmijā par civilbūvju arhitektu. Viņam pieder vairāk nekā 100 gan dzīvojamo, gan sabiedrisko un sakrālo celtņu realizētie projekti Viļņā, Maskavā, Samārā, Irkutskā, Krasnodarā un Pēterburgā. Kričinskis esot dziļi pārdzīvojis, kā liktenis izrīkojies ar viņa gara darbu – Liepājas katedrāli. Taču Liktenis arī saudzējis talantīgo arhitektūras profesoru – viņa vairs nebija zem šīs saules, kad 1932. gadā tika uzspridzināts Kričinska mīļākais gara bērns – Palestīnas biedrības pareizticīgo baznīca Ļeņingradā.

Paldies Novgorodas vecticībnieku draudzes mācītājam Aleksandram Pankratovam par sadarbību publikācijas sagatavošanā!