Kārtējo reizi uzvirmojušas emocijas par notiekošo Vecajos kapos. Arī šajās saltajās dienās liepājniekiem, un vispirms jau "Optimistu pulka" veterāniem, nav vienaldzīgs šis "karstais" punkts.

Laika gaitā tas gan postīts, gan glābts, un atkal postīts, pa laikam tiem pašiem cilvēkiem mēģinot sakopt, sakārtot, likvidēt bardaku, novākt lieko  vai, svēti ticot savai misijai,  ievest kārtību...

Mazliet vēstures
Vieta, kur vēlāk izveidojās Vecie kapi, dažādos Liepājas vēstures aprakstos minēta jau 16. gadsimtā. Gan kā  noziedznieku soda vieta, gan kā pirmā Sv. Annas baznīcas atrašanās vieta.  Pēc 1703. gada, kad jaunās ostas kanāla krastos pietauvojās holandiešu, dāņu vai ziemeļvācu tirgotāju burinieki, šo vietu sāka izmantot kuģu balasta smilšu izbēršanai. Gandrīz divi simti gadu laikā balasta smilšu kāpa izauga un stiepās no tagadējās Aldaru ielas līdz bijušās Linoleja rūpnīcas teritorijai. Droši var teikt, ka Veco kapu uzkalns, lai arī tagad stipri sarucis, veidots no puspasaules ostās sagrābtu smilšu slāņa. 1995. gadā Veco kapu rietumu stūrī divreiz 12 metrus lielā laukumā notika arheoloģiskie izrakumi, neskarot vecos apbedījumus. Rezultāti bija pārsteidzoši: smilšu slāņi "atdeva" 18. gs. holandiešu jūrnieku baltās māla pīpes, Eiropas sīknaudu, un arī Ziemeļāfrikas cilšu bultu un pīķu fragmentus, kā arī... kādu palielu, skaistu melnkoka afrikāņu totēmu.

Pirmie apbedījumi Vecajos kapos droši vien izdarīti ilgi pirms to iesvētīšanas  1787. gadā.

Par postītājiem un glābējiem
Pirmie kapsētas postītāji kā mantrači ieradās ķeizariskās Vācijas okupantu uniformās 1915. gadā. Taču īstais Veco kapu noriets piedzīvots pēc II pasaules kara, līdz ar pirmo uzvarētāju-maišelnieku desantiem Liepājas dzelzceļa stacijā 1945. gada vasarā.

Tā kā šim kontingentam dzīves komforta līmenis iepriekš bija bijis nesalīdzināms pat ar pēckara Liepājas dzīvi, tad varēja it ērti dzīvot maizes zemes Latvijas kapsētu kapličās, līdz Izpildu komiteja ierādīja kāda aizbēguša fašista apartamentus Vecliepājā.

Vecie liepājnieki vēl šodien stāta, ka krievu pauninieki brīnījušies: kā tik labas mājas celtas kapos un bez vajadzības uzturētas nelaiķiem!

Vēl padomju laikā Veco kapu degradācijas apturēšanas mēģinājumi bijuši vairāki. Septiņdesmitajos gados liepājnieki, Dabas un kultūras pieminekļu aizsardzības biedrības aktīvisti A. Biedrs, E. Krama, S. Korklišs, V. Vecvagars, Dz. Zeļenko mēģināja kapus inventarizēt, sastādot mākslinieciski un amatnieciski vērtīgāko apbedījumu sarakstu. Šajā 1984. gada sarakstā konstatēts, ka Vecajos kapos atrodas 1666 apbedījumi ar 77 vērtīgiem  pieminekļiem.

Un te jārunā arī par sabiedriskajām talkām – komunistiskām, tautfrontiešu vai optimistu pulcētām, bet labu nodomu bruģētām. Vislabāko nodomu motivētas, talkas aiz sevis atstāja gan estētiski koptu, tomēr amputētu kapu ainavu ar vandāļu nogāztu un sadauzītu pieminekļu aizvākšanu, bez iespējas vēlāk identificēt apbedījumus. Pozitīvi, ka tajā laikā bija izdevies glābt daļu no apbedījumu metāla žogiem, ar ko tagad norobežots muzejs.

Tagad atkal tiek iedegtas diskusiju ugunis. Pēc manām domām ir jāsaprot, ka Vecos kapus ar simtiem bijušo pilsētas patriciešu vai arī vienkāršu liepājnieku dzimtu senču apbedījumiem atgriezt to vēsturiskajā izskatā vairs neizdosies nekad. Atmodas laika pirmajā Liepājas valdē padomnieks Voldis Prancāns bija izstrādājis "Liepājas kapsētu uzturēšanas noteikumus", kas ar papildinājumiem darbojas arī šodien. Ak, kāda vētra brāzās pār Imanta Vismina valdi! Taču piedāvāts tika, manuprāt, tas, ko joprojām uzskatu par vienīgo iespēju saglabāt Vecos kapus – atļaut virsapbedījumus tur, kur jau 60 gadus [objektīvu vai pēc fakta] neviens nav atjaunojis savu senču kapavietu (pašreizējie noteikumi atļauj veikt apbedījumus, ja kapavietas nav koptas 20 gadus).

Tad arī dažas, tagad pussagruvušās, bet arhitektoniski krāšņās kapličas būtu motivācija atjaunot.         

Liepājas pilsētas domes kultūras lietu komitejas 1998. gada 3.marta protokols par Veco kapu kopšanu un atjaunošanu: