Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Tur, kur kādreiz tapa Ziemassvētku rotājumi (video)


atlikušas 250 zīmes


Tur, kur kādreiz tapa Ziemassvētku rotājumi (video) (8)

Autors: Gunārs Silakaktiņš, mg.hist.
Otrdienā, 22. decembrī, 2015 | BIRKAS: Gunārs Silakaktiņš , vēsture , Kapseļu fabrika , video , Dārza 17
Izdrukāt Ziņot
FOTO: irliepaja.lv
Šādi izskatījās Liepājas kapseļu fabrikas ražotie Ziemassvētku egles svečturi. Skats uz kapseļu fabriku no Dārza ielas puses. Oriģinālie fabrikas vārti vēl joprojām redzami.

Lai gan Liepājā, atšķirībā no Rīgas, nav Kapseļu ielas, fabrika ar šādu nosaukumu 19.gs.beigās bijusi arī mūsu pilsētā. Vairāk par to vēsturnieka Gunāra Silakaktiņa stāstā.

Pušķojot Ziemassvētku eglītes, parasti grezno un nesen pirkto mantiņu kastē atklājas kas labi sen aizmirsts, visai necils un dažreiz pat no vecvecmāmiņas laikiem pārmantota spīdoša mantiņa, ko izmest žēl, bet skujās iekārt šķiet par vecmodīgu un bezgaumīgu.

Vēlos atgādināt, ka vairāk nekā pirms 120 gadiem uz Ziemassvētkiem Liepājas smalkos veikalos un nomales bodēs varēja nopirkt ne tikai Vācijas, Anglijas, Austrijas vai Dānijas fabrikās tapušas eglīšu mantiņas, bet ari tepat Liepājā,  Dārza ielā, ražotus spīguļus un citus trauslus svētku atribūtus.

Šis, saukts par Kapseļu fabriku un tagad nu jau pilnībā zudušais vēsturiskās Liepājas industriālais objekts bijis liels, pēc strādājošo skaita viena no lielākajām mūsu pilsētas metālu izstrādājumu fabrikām.
Pirmsākums

1891.gadā tagadējā Dārza ielā 17 nodibināja mazu petrolejas lampu, metāla apdrukas un baltskārda štancēšanas darbnīcu – Rīgas Pārdaugavas Kapseļu fabrikas nodaļu. Pirmajos gados tajā bija nodarbināti 12 strādnieki, tā bija aprīkota ar vienu  12 zirgspēku tvaika katlu, dažām metāla presēm, virpām, un tas viss divās vienstāva ķieģeļu barakās. Liepājas darbnīcas īpašnieks bija Nīcas barons Aleksandrs fon Štempels.

Starts modernajam
1894. gadā šo vietu Dārza ielā 17, pretī Berči (1891.gada projekts)  nupat uzceltajam pilsētas cietumam, kardināli izmainīja vērienīgi celtniecības darbi. Tirdzniecības eksporta firma "Hagens un Soldani” (Hagen&Soldani), nopērkot mazo darbnīcu, šeit sāka celt Liepājas baltmetāla vai Liepājas Kapseļu fabrikas korpusus. Jaunā Kapseļu fabrika aizņēma vairākus apbūves kvartālus starp tagadējo Dārza, Franču, Ganību un Baznīcas ielām. Fabrikas toreizējās reklāmās minētas adreses: Dārza iela 17, 19, 21, Franču iela 9, 7, 5, 3, 1, Baznīcas iela 28, kā arī tagadējos gruntsgabalus gar Mārtiņa un Ganību ielām, ar platību 4717 kvadrātasu, aptuveni 3 ha.  Fabrikas galvenais korpuss – sarkanu ķieģeļu mūra ēka ar apbūves laukumu 118x25 metri – slējās trijos stāvos. Gar Franču ielu 3/5/7 uzcēla elegantu villu fabrikas administrācijas un grāmatvedības personālam.  

Ražošana
Kopš 1898.gada pavasara Liepājas kapseļu fabrika sāka strādāt ar pilnu jaudu. Tajā kā akcionāri ienāca arī Rīgas metāla industrijas akciju sabiedrības "Folga” īpašnieki. Jaunās fabrikas „Folga” pamatkapitāls pārsniedza 400 tūkstošus krievu rubļu. Ražošanas cehos, milzīgajā tvaika ģeneratoru un spēka stacijā, ražošanas cehos un noliktavās tika uzstādītas 250 dažādas nozīmes un izmantošanas darbmašīnas. Fabrikas skurstenis piekūpināja toreiz no apbūves gandrīz tukšo Ezermalu cauru diennakti un smago ormaņu pajūgi gan no ostas, gan Jaunliepājas dzelzceļa noliktavām kā skudru pūznim pieveda Kārdifas un Liverpūles  ogļu, krievu alvas, svina un cinka, vācu kapara un  babīta, poļu sēra un kālija, kā arī Kurzemes priežu sveķu vezumus. Līdz 1902.gadam Kapseļu fabrikā bija  nodarbināti aptuveni 3000 strādnieki, pārsvarā jaunas sievietes.

Fabrikas īpašnieki, Vācijas pilsoņi Viktors Hagens un Johans Soldani, salīdzinot ar citiem Liepājas rūpniekiem, darbarūķēm maksāja visai skopi – par 12 līdz 14 stundu darbu ar smago metālu sagatavēm un lējumiem  sievietes saņēma 30 – 35 kapeikas dienā. Te jāsalīdzina: vienkāršs strādnieks Bekera drāšu fabrikā dienā nopelnīja 120 – 160 kapeikas, bet no Drātu "Romas” viesnīcas vīna pagrabiem pudeli Mozeles vīna varēja nopirkt par 110 kapeikām. Ne reti strādniekus sakropļoja nelaimes gadījumos, ieraujot transmisijās vai applaucējoties ar verdošu metālu.  

Fabrikas administrācija visai atklāti šķiroja štellmeistarus, cehu uzraugus un pat vienkāršus štancēšanas mašīnu vai lietuves strādniekus "labajos vāciešos” un pārējos, prastos nevācos. Tomēr "vācu eņģeļi” bieži izrādījās ar „melniem spārniem”. 1900.gada vasarā atklājās, ka no fabrikas noliktavām bez miņas izgaisušas alvas, cinka, vara un svina plates, emaljas, sudraba un zelta folija... par 20 tūkstošiem rubļu! Kā izmeklēšanā noskaidroja, tad "nešuki”, tautiski izpalīdzot vārtu sardzes vīriem, gan materiālus, gan produkciju prom stiepuši vairākus gadus. Negaidītā pārbaudē 1901.gada janvārī pēc maiņas aiz rokas pieķēra kādu kundziņu, kas zem sava bebrādas kažoka bija apvilcis divas prāvas alvas plates.  

Liepājnieki šo rūpnīcu bija sākuši saukt par Kapseļu fabriku. Jā, neskatoties uz citas produkcijas plašo sortimentu, fabrikas ziedu laikos te ražoja kapseles – tradicionāli ar spožu un plānu foliju greznotu šampanieša un dzirkstošo vīnu pudeļu kakliņu ietērpu. Tas gan stipri atšķīrās no dzēriena pudeļu noformējuma mūsdienās, jo pudeles kapsele bija izvalcēta no plānas alvas folijas: pulētas, sudrabotas vai pat zeltītas. Pasūtītājus no Krimas, Dienvidvācijas, Ungārijas un arī Itālijas vīnu pagrabiem ļoti apmierināja arī gaumīgās metāla etiķešu uzdrukas.

Tādai pudelei, ar Liepājas Kapseļu fabrikas izdrukātu monogrammu, cena uz karalisku banketu galdiem varēja būt pat līdz 40 rubļiem gabalā! Pudeļu kapseļu ražošana bija sasniegusi ap 30 miljoni gabalu gadā. Bet tas nebija vienīgais Kapseļu fabrikas izstrādājums. Šeit gadā izgatavoja aptuveni 30 tūkstošus metāla kapu vainagus, saucamos „bleķa kroņus”, ar krāsotiem vai emaljētiem ziediem un sarežģītām lapu vītnēm cinkota un iestiklota skārda ietvaros. Tāpat svina plombes vagonu un kuģu kravu aizzīmogošanai, tipogrāfiju iespieddrukas matrices, alvas un cinka galda piederumu komplektus, šķīvjus, biķerus, krogus  degvīna mēriņus un baznīcu vīna biķerus, svečturus, eļļas lampiņas, zīmogus, mehānismu detaļas...      

Pirmais bankrots  
1902.pavasarī, sakarā ar pasūtījumu samazināšanos un ekonomisko krīzi, "Soldami un Hagens” ietilpstošā  A.S. "Folga” bankrotēja, un fabrikai pirmo reizi slēdza vārtus. Īpašums, gan kustamā, gan nekustamā manta, Liepājas Apgabaltiesā nonāca izsolē par summu 100 tūkstoši rubļu, ko vēlāk nosolīja viens no Baku naftas karaļiem un Liepājas goda pilsonis B. de Būrs (de Boer).

Otrā atdzimšana
1903.gada 31.oktobrī apgabaltiesa par 90 tūkstošiem un 500 rubļiem Kapseļu fabriku izsola un to nopirka viens no Baku naftas karaļiem, Liepājas Goda pilsonis B. de Būrs. 1904. gada pavasarī, ievērojami modernizēta ar jauniem darbagaldiem, bijusī Kapseļu fabrika atkal elpo. Sortiments ievērojami dažādots: blakus tradicionālajām pudeļu kapselēm ražo degvīna, spirta, vīnu metāla korķus un realizē ievērojamu Krievijas armijas pasūtījumu, cinkotu gaļas konservu kārbu ražošanu. Pudeļu metāla kapseļu ražošanas apjoms sasniedza 90 miljonus gadā.

Taču Liepājas baltmetāla fabrika, ko tā nosauca de Būra laikā, līdz pat tās slēgšanai ražoja arī Ziemassvētku eglīšu rotājumus; krāšņas, gaisīgas dāvanu vecīšu  zeltītas „bārdas” un sudrabotus „eņģeļu matus”, eglīšu svečturīšus, alvas folijas bumbas un Betlēmes zvaigznes.  Vispopulārākā tomēr bija autentiskās uniformās izkrāsoti alvas zaldātiņi. Tos fabrikas mālderes (mākslinieces) ietērpa gan sengrieķu hoplītu, gan Aleksandra Lielā falangu šķēpnešu, gan Romas leģionāru, gan krusta karotāju, gan Napoleona kirasieru, gan poļu ulānu , gan prūšu grenadieru vai krievu dragūnu ietērpos! Liepājas veikalu vitrīnās Lielajā ielā alvas zaldātiņi uz Ziemassvētkiem bija izkārtoti pulkos, sotņās, reģimentēs vai falangās un tos varēja nopirkt gan pa vienam, gan veselos komplektos.

Otrai bankrots
De Būra laikā fabrikai bija aptuveni 550 strādnieki. 1905.gada decembrī revolucionāri izdzēsa fabrikas tvaika katlus, cehos noturēja kaismīgus sociāldemokrātu mītiņus un izsludināja streiku. Ilgi rūgušais neapmierinātības un pat naida vilnis izlauzās uz āru, un strādnieki pirmo reizi Liepājā "izķerroja”(iesēdināja ķerrā un izveda pa fabrikas vartiem) rupjos un visienīstākos meistarus. Vienu no tiem, Ādolfu Hatki, kāda alvas pulētāja Marija Petrevica pat nogalināja, vēlāk saņemot sodu – 15 gadus katorgā. Tikai 1906. gada rudenī, tikko nobalansējusi  uz bankrota robežas, bijusī "Folga” atsāka darbu, ar 200 strādniekiem un 300 000 rubļu pamatkapitālu.  Šoreiz izglāba ne jau kapseles, bet tieši rotājumu un spēļu mantiņu pieprasījums. Tomēr vienā daļā cehu tika uzstādītas apavu un to sagatavju ražošanas iekārtas, vēlāk, pēc 1913. gada, kad fabriku slēdza, būves "Folgas” ziemeļu pusē pie Baznīcas ielas piemēroja foto plašu ražošanai ar fabrikas "Iriss” preču marku.

1915.gadā daļu darbgaldu  un iekārtu demontēja un aizveda uz Krieviju, bet palikušās – uz Vāciju kara munīcijas ražošanai.

Fabrikas beigas
Pēc I pasaules kara no bijušās godības un varējuma pāri bija palikušas tikai skumjas ēnas. Vairākkārt mainoties īpašniekiem, iekrājās nodokļu parādi.  1924. gada 28.augustā no īpašniekiem: Jāzepa Lurjē (dzīvo Vītolu ielā 7), Vulfa Landmaņa (dzīvo Pasta ielā 11), Johannas Levenštein (dzīvo Elkoņu ielā 4), Izaka Pinkoviča un Moišes Kogana tiek piedzīti nodokļu parādi par Ls  4220, izsolot kustamo mantu.  

1932.gada 29.novembris.Jau 19 gadus bijušās Kapseļu fabrikas korpusi ir tukši. Ik pa laikam to pazemes tuneļos un ejās slēpjas spirta kontrabandisti, klaidoņi un policija dažkārt meklē bēguļus zagļus. Bet šajā novembra naktī pret rītu uz Dārza un Baznīcas ielas stūra dežurējošais policists pamana tukšās fabrikas logos sarkanu blāzmu – deg, deg! Jā, izņemot kara laiku,  tas bija divdesmitā gadsimta lielākais ugunsgrēks Liepājā! Visa Ezermala pilna ar kvēlošiem nodeguļiem un dūmiem. Smagās vacmašīnas, grīdai izdegot, no trešā stāva gāzās uz ielas, uzsitot sarkanu dzirksteļu kūļus. Uz rītu, pār pilsētu klājošās blāzmas vilināti, kā uz brīvdabas traģēdijas izrādi ap nelaimes vietu salasījās liepājnieku pūlis. Tur bāliem ģīmjiem stāvēja arī Ezermalas būdnieki, kuru mājas vējš apbēra ar ugunsgrēka kvēlošajām oglēm. Tikai pēc dienu ilgas dzēšanas un apkārtējo māju laistīšanas izdevās noslāpēt liesmas. Bet glābjams tur vairs nebija nekas.

Septiņdesmitajos gados man bija saruna ar kādu Liepājas ugunsdzēsēju, kura tēvs, pirmskara pažarnieks, bija piedalījās bijušās Kapseļu fabrikas dzēšanā 1932. gadā. Pat pēc pārdzīvotajām kara liesmām viņa tēva atmiņā uz mūžu bija iespiedušās ainas, kā, liesmu uzkarsēts, pa Dārza ielas rensteli uz Ganību ielu straumē tecējis verdošs svins vai alva: „Nu gluži kā ugunsvēmēja kalna  izvirdums, kas sava ceļā aizdedzināja gan lapas, gan pašus kokus!”

Fabrikas vairs nebija un nākamie gadi soli pa solim no atmiņām izdzēsa gan tās nosaukumu, gan aizmirsās arī šīs Liepājas industriālās vēstures fakti.


Sludinājums

Vladis
10:57 | 22/12/15
ZIŅOT
(-0)
(7)
+

Paldies par aizraujošo nostāstu.

Paldies
13:25 | 22/12/15
ZIŅOT
(-0)
(5)
+

Ļoti interesanti!

xt
17:28 | 22/12/15
ZIŅOT
(-0)
(4)
+

Vairāk tādus rakstus, lai mēs liepājnieki zinām Liepājas vēsturi

Jaropolks Dorenskis
20:50 | 22/12/15
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Liels paldies. Liels papildinājums manis savulaik stāstītajam.

Zaļā
00:39 | 23/12/15
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Paldies par interesanto atgādinājumu! Taču tas ir arī nopietns brīdinājums par vēsturisko piesārņojumu. Tik lielā platībā rūpnieciski nodarbojās ar smago metālu pārstrādi, turklāt kausēšanu, tur taču bija svina, alvas un cinka sārņi, toreiz tos droši vien kā atkritumus turpat arī ieraka zemē, neviens taču lieki nepūlējās tos izvests piemēram uz Zirgu salu, kur veda municipālos atkritumus, ne privātu fabriku gružus. Nabaga cilvēki, kas tur tagad dzīvo, viņiem pat sapņos nerādās, ka piemēram Mārtiņa ielā pagalmā iestādīts ķirsis vai zemeņu dobe ir kā ēdama svina torte. Cilvēki, padomājiet par to!

Oranžajai
15:06 | 24/12/15
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Tas Silakaktiņa raksts ir kaitīgs un pat ļauns mums, kas te dzīvo. Tagad skatīsies uz mums, ka savus lokus, dillītes vai zemenes audzējam un pārdodam, bet paši Rimi pērkam. Nu kur var tā aizrunāties, un vēl tik romantiski uzrakstīt par kādu tur smirdošu fabrīku?

līvss
12:24 | 27/12/15
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

paldies, interesanti!

Ivars
07:33 | 28/12/15
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Paldies, Gunār, par šo interesanto vēsturisko stāstu.

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki