Pēdējos gados Liepājā būtiski pieaudzis latviešu procentuālais īpatsvars, tāpēc prokrieviskajiem politiķiem godīgā cīņā pie varas tikt ir neiespējami, tikai – ar viltu.

Sliktā ziņa ir tā, ka Latvija iztukšojas. Labā – ka iedzīvotāju skaits samazinās galvenokārt uz sveštautiešu rēķina. Salīdzinot 2000.gada tautas skaitīšanas datus ar 2011.gada datiem, nākas secināt, ka desmit gadu laikā latviešu skaits samazinājies par 85 567, savukārt cittautiešu – par 221 445.

Ja aplūkojam dzimušo un mirušo latviešu skaitu pa gadiem, tad pēdējos piecos gados latviešu skaits gadā vidēji samazinājies par aptuveni 1200, tajā pašā laikā cittautiešu skaits ik gadu samazinājies vidēji par aptuveni 7800.

Šo latviešu īpatsvara pozitīvo pieaugumu īpaši uzskatāmi parāda Liepājas piemērs. Salīdzinot 2000.gada un 2011.gada tautskaites datus par Liepāju, var redzēt, ka kopējais iedzīvotāju skaits samazinājies no 89 448 līdz 76 731, tātad, kopējais skaita samazinājums ir 12 717.

Turpretim, ja 2000.gadā Liepājā dzīvoja 44  149 latviešu, tad 2011.gadā tikai par nepilniem diviem tūkstošiem mazāk – 42 363. Tātad izmiruši vai emigrējuši ir gandrīz tikai sveštautieši, un latvieši šajā situācijā ir ieguvēji.

Jādomā, par latviešu procentuālo pieaugumu valstī ir informēti arī Maskavas polittehnologi, kuri joprojām nav atteikušies no saviem impēriskajiem murgiem par Baltiju, kā Krievijas logu uz Eiropu. Arī šo „tehnologu” radītajam politiskajam produktam, kam uzticēta loma vairot Krievijas politisko ietekmi Latvijā – „Saskaņas centram”, ir nopietns pamats satraukumam.

Ir skaidrāks par skaidru, ka šai, būsim atklāti, etnisko krievu un pārkrievoto citu tautību Latvijas iedzīvotāju intereses pārstāvošajai partijai nav nekādu cerību iegūt varu valstī ar stabilu latviešu vairākumu un nav arī cerību valdīt latviskajās pašvaldībās, par kādu lēnām, bet pārliecinoši kļūst arī Liepāja.

Nepārprotamu triecienu Krievijas politiskajam satelītam deva nesenā valodu referenduma iznākums, kurā „Saskaņas centra” politikāņi kārtējo reizi parādīja savus īstos nodomus, aicinot balsot par oficiālas valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.

Trīs ceturtdaļas Latvijas pilsoņu nobalsoja pret šo nekaunīgi provokatīvo „Saskaņas centra” un viņu sabiedroto– lindermaniešu, osipoviešu un ždanokiešu iniciatīvu. Liepājā rezultāti bija vēl netīkamāki referenduma rosinātājiem – tikai 20% balstiesīgo atbalstīja krievu kā valsts valodu!

Jādomā, Maskavas interesēm kalpojošie polittehnologi izdarīja secinājumus, ka „Saskaņas centrs” pie varas var nākt tikai ar latviešu atbalstu, tādēļ steigšus tiek mainīta taktika, taču ne mērķi.

Jaunā taktika ir sociālais populisms un liekulīga izvairīšanās atklāti runāt par nacionālajiem jautājumiem latviešu auditorijā.

Turklāt ir centieni izmantot situāciju, ka Latvijā trūkst nopietna politiskā spēka ar kreisu sociāli ekonomisku piedāvājumu, kas tajā pašā laikā būtu latvisks un nacionāls.

„Saskaņas centrs”, būtībā etnisks, krievvalodīgo politisks ierocis ar apšaubāmu lojalitāti valsts pamatvērtībām, cenšas ieņemt šo neaizpildīto politisko nišu.
Šāds iespaids radās arī apmeklējot „Saskaņas centra” pirmsvēlēšanu konferenci un iepazīstoties ar programmu Liepājas domes vēlēšanām.

Programma tiešām uzrakstīta veiksmīgi.

Nelaime vien tā, ka vienīgais mērķis šiem viltus sociāldemokrātiem ir tikt pie varas ar latviešu balsīm, un saprotot, ka jāmaskē sava īstā seja (spēks, kas pārstāv krievu biznesu, krieviski-padomisko iebraucēju kultūru un Krievijas ģeopolitiskās intereses), lai būtu iespējams runāt par koalīciju ar citiem politiskajiem spēkiem, savā būtībā paliekot.

Ceru, ka to izprot gan latviešu vēlētāji, gan arī citi politiskie spēki.