Tikai nieka stunda un četrdesmit minūtes lidojuma, un aviokompānijas "airBaltic" lidmašīna jau planē virs Kijevas Borispoles lidostas skrejceļa.

Gaiss pilns ar nupat ziedēt sākušo ķiršu, plūmju un tikko nojaušamu dienvidu stepes vēja smaržu.

Mūsu triju dienu plāns – ne jau atpūtas, bet izziņas un ziņkāres piesātināts. Tas bija garu pastaigu, metro un autobusu, pat funikuliera maršruts pa Ukrainas galvaspilsētas kultūras, vēstures un sadzīves vietām. Tagad jāsecina, ka mēs kā latviešu "gāpši" bijām pārrēķinājušies, cenšoties aptvert maksimālo no daudzmiljonu pilsētā piedāvātā.

Atloku Kijevas karti. Pa Kreščatika bulvāri tieši līdz Maidanam. Te nu ir slavenais, skumjais, traģiskais, gaišu, naivu cerību un auksti cinisku aprēķinu pilnais laukums, kas neskaitāmas reizes redzēts televīzijas ekrānos gan 2014. gada ziemā, gan kā Ukrainas atpazīstamības simbols. "Маидан Незалежности" ar Brīvības statujas eņģeli nomazgāts tīrs, novāktas barikādes, vietā salikts ielu bruģis. Tirgo ziedus, sniegbaltu baložu zēni tūristiem piedāvā paturēt rokās pieradinātos putnus, aiztraucas velokurjeri, jaunas ukraiņu meitenes piedāvā dzelteni pītas aproces pret ziedojumu Doņeckas frontes bataljonam "Aidar"... Tomēr jūtu, ka gan laukumā, gan apkārtējās ielās valda fiziski izjūtama, savāda aura, kas smagi gausina soli un liek aizdomāties par nesenajiem notikumiem. Un par tiem atgādina ik uz soļa. Stāvu Institūta bulvāra šķērsielā zem gājēju tilta. Kijevietis, Universitātes vēsturnieks, maģistrs Oļegs Sorocinskis rāda robežu, kas 2014. gada ziemā atdalīja Eromaidana aizstāvjus un "Berkut" kaujiniekus. Abās ielas pusēs Ukraiņu karodziņi un tumša akmens plāksnes ar kritušo vārdiem. Oļegs stāta par pēkšņajiem uzbrukumiem, autoriepu dūmiem, Molotova kokteļiem, milzu kaķenēm un lidojošu akmeņu krusu... Pašam vēl tagad kāju ikros esot manāmas sīksīkas šķembas no eksplodējušām trokšņu granātām.

"Bija šausmīgi auksts. Mūsējie pievilka un iedarbināja ugunsdzēsēju šļūteni un berkutieši pārvērtās burtiski par ledus skulptūrām. Un tad viņi sāka šaut pa īstam... Kaut gan... Tā dīvaini, viņi mūs varēja ar ložmetēju vai automātiem te visus aizmēzt dažās minūtēs! Mēs laikam ticējām par daudz un tagad jautājam:  Vai bija vērts?"

Vai bija vērts? Tā mums Kijevā jautāja gan Besarābijas vai Klovskas tirgu pārdevējas, gan Tualešu muzeja gids vai taksists, vai romantiskās Mihaila Bulgakova muzeja tējas verandas laika kavētāja. Vairumā tomēr dzirdējām – jā, bija, kaut vai tamdēļ, ka  lielā un lepnā Krievija tagad iestigusi pazemojošā, kaunpilnā un netīrā karā Ukrainas austrumos pret saviem slāvu brāļiem.

Arī es, stāvot Kijevas Eromaidana vietā, izjutu lielu apbrīnu un cieņu pret ukraiņu tautu, pret tiem, kas kārtējo reizi ticēja un cerēja, ka paši ko var mainīt savā dzīvē. Un vēl skaudrāk izjutu to, ka mēs, latvieši, dzīvojam daudz labāk, mierīgāk un drošāk. Ka mēs esam spējuši atjaunot savu valsti. Diemžēl – arī samierinājušies ar savas valsts netaisnībām, ar faktu, ka, vienu reizi četros gados atkal jāvēlas mazākais no sliktumiem. Ka vēlēšanas ir pārvērstas demokrātijas spēļu turnīros un, diemžēl, arī šoreiz pat garīgs MAIDANS nav iespējams.