Sāp. Pilsēta būvlaukumiem ceļas, bet Liepāja nolaižas. Slīkst atvieglotākajā no Latvijas arhitektūras vēstures periodiem.

Tos trāpīgi uzskaitījis aroda publicists Vents Vīnbergs: "Nacionālais romantisms. Padomju modernisms. Atmodas postmodernisms. Ģipškartons. Siltināšana."

Reizē apnicis sāpēt.

Uzlabots un modernizēts, ne rekonstruēts
Bez šaubām, ikviens, kas darba stāžu uzkrājis, strādājot avārijas apstākļos čūkslājā, top laimīgs par drošu un vismaz kosmētiski sakoptu kabinetu, mācību klasi vai tualetes telpu. Ja bijuši sagrabināti līdzekļi, līdzšinēji sabiedriskajos objektos Liepājas pašvaldībā tie vispirms atvēlēti publiskajām platībām – vestibiliem un svinīgo aktu zālēm, kā Valsts 1.ģimnāzijas ēkā, tā pilsētas Latviešu biedrības namā. Liepājas muzeja atjaunotne atšķiras ar tūlītēji kompleksu pieeju, lai arī sadrumstalotu gan no darbību organizācijas, gan telpiskās kompozīcijas viedokļiem. Vienlaikus uzlabotas tā teritorijā [Kūrmājas prospektā 16 un 18] izvietotās četras būves: bijusī savrupmāja jeb ekspozīciju mājvieta, kādreizējā ratnīca jeb radošo darbnīcu pajumte, dārznieka mājiņa jeb tagadējā administrācijas mītne un garāža.

Daudznozīmīgi tulkojamā Eiropas Reģionālās attīstības fonda projekta "Liepājas pilsētas kultūras iestāžu rekonstrukcija un energoefektivitātes paaugstināšana" gaita nozīmējusi gan vairākkārtēju projektu papildināšanu, gan būvniecības procesa mežģīšanu, gan finansējuma plūsmu piņķerēšanu. Četru būvju trīs projektētāji teju grūstījušies būvlaukumā, meklējot robežu mijas katra uzraugāmajam būvdarbam. Būvnieki – Liepājas "Vega 1" un Ventspils "Pilsbūve" neatliekami risinājuši neparedzētas tehniskas ķibeles pēc vairāk nekā 100 gadiem atsegtajās konstrukcijās.

Arhitekta Ulda Vecvagara biroja "V projekts" atbildībā bija muzeja centrālās ēkas fasāžu, jumta un pārsegumu renovācija, taču pārmaiņas tās inženiertīklos un daļā no pagalma labiekārtojuma izstrādāja uzņēmums "Agroprojekts". Pēc arhitektes Anitas Popes zīmējumiem, kolēģu Kristīnes Veinbergas un Jura Zviedrāna arhitektoniski mākslinieciskajai inventarizācijai sekojot, darbnīcu un fondu krātuves vajadzībām renovēts Valsts aizsargājamais kultūras piemineklis – ratnīca.

Uzreiz jālabo paviršais celtniecības terminu lietojums mediju ziņā, kad publicitātes dati par visa ansambļa [teorētiski, jo dabā tas nav apvienots veselums] nodošanu ekspluatācijā dzina neizpratnē pat dzelzs žurnālistes: trīs no muzeja ēkām tika renovētas jeb atjaunotas, nevis rekonstruētas vai pārbūvētas, kas ir gadījumi, kad saskaņā ar Latvijas vispārīgajiem būvnoteikumiem pieļauj apjoma vai tā daļas maiņu, vai arī funkcijas maiņu. Tās ir kapitāli izremontētas, stiprinot vai mainot nolietojušos elementus, kā arī modernizējot inženiertehnisko sistēmu spektru pēc pasūtītāja – "Komunālās pārvaldes" – apstiprinātas programmas. Jā, Vēsma Lēvalde, tieši modernizējot, citiem vārdiem – muzejam pielāgotās un nolietotās telpas padarot mūsdienu tehnoloģiskajām prasībām atbilstošas! Rekonstruēta ir vienīgi dārznieka mājiņa [arhitekts Uldis Ekšteins, "ARKA"].

Liepājnieks liepājniekam liepājnieks
Lai arī koktirgotāja Katcenelsona ģimenei 1901.gadā radītā dzīvojamā māja padziļināti pētīta kopš 2005.gada, zondējot fasādes krāsojuma slāņus, izskatot tās attēlojumus gleznās un oriģinālā projekta metos, berlīniešu Ernsta fon Īnes un Maksa Paula Berči ielikto detalizācijas pilnību par muzeju kļuvusī ēka nav atguvusi. Tā tikai attīrīta un, ceru, saglābta.

Vienlaidus notonēta ar šejienes mūžzaļo? Celtņu četrotnē divas zaļas, trešā pelēka, ceturtā – kakta krāsā? Veloceliņu sarkanais bruģis? Izcirstās logailas bez apmalēm? Vecās ar to formai nepiegulošiem rāmjiem? Tā tālāk. Tāda kalibra kultūrvēstures mantojums nav pa amata kaulam Liepājā palikušajiem projektētājiem, kas cits citu te arīdzan ekspertē [Agita Lieģe – Popi un Vecvagaru, Vecvagars – Ekšteinu] un saskaņo līdz pat galvenā arhitekta postenim [2010.gadā – Iveta Ansone]. Tā sacīt, liepājnieks liepājniekam liepājnieks.

Turklāt renovācijā nevar gaidīt atdzimšanu. Atdzīvināšanu, jā. Simtgadīgais pilsētas muzeja ansamblis bija pelnījis Kandavas novada Rūmenes muižas pārbūvei līdzvērtīgu kvalitāti un Zaigas Gailes iedziļināšanās tvērienu. Vai Liepājas vēsturisko apbūvi apmīļot pratušā Agra Padēļa-Līna iejūtīgo pieskārienu. Laikam iepirkuma konkursi domāti "arhitektu vārdiem, no kuriem arhitektūru negaidīt," gribu citēt portāla A4D redaktora Arta Zvirgzdiņa piezīmi, veltītu citai bezcerībai profesijā.

Ļoti kaitina slimīgā sekošana noteikta laika griežņa vēsturei, automātiski atmetot sociālistisko pienesumu. Konstatējot slikto stāvokli ratnīcas balkona norobežojumam, ko kokmateriālā izbūvējis turpat dzīvojušais namdaris, lēma to neatgriezeniski demontēt. Lai vietā uzstādītu metāla kalumu margu, izgatavotu pēc Berči sākotnējās skices. Manuprāt, nelegālā izbūve bija gana harmoniska celtnes tēlam ar dekoratīvajiem kokgriezumiem jumta pārkarē. No pagātnes tagadnē transformētā marga – palīgēkai šķiet sagribēta un sveša.

Trakākā nejēdzība postpadomju palieku likvidēšanai notikusi it kā energoefektīvo pārmaiņu aizmugurē, tomēr – garāmgājējiem pārredzamākajā no skatu laukumiem jebšu plāna vidū. Pirms vairāk nekā simt gadiem [šodien vairs neesošas blakus villas apkalpei] uzceltā dārznieka māja pārbūvēta jau 1982.gadā, kad mūra apjoms ieguvis koka piebūvi. Pie parādes ārsienas bija saglabājusies nojume – fragments no iebraucamajiem vārtiem zudušajā īpašumā. Saaudzis īpatnējā koptēlā, tas iespiedies atmiņā kā krāšņumaugiem tušēta romantiska galerija ieejai ēkā, kas nu jau ilgi pazīstama kā muzeja dārza namiņš.

Kārtēji pamatojoties uz seno skici, pieņemts lēmums vārtus uzbūvēt no jauna, lai gan uz nekurieni un ar nezināmu nolūku – reprezentatīvai atpūtai vai kādai pēcāk piemeklētai funkcijai... Rezultātā – loģiskais padomju uzslāņojums jeb vējtveris noplēsts, ceļā pie direktores ārdurvis veramas zem klajas debess lietū un sniegā, toties virs neciliem diviem logiem slejas izmēros ievērojama, butaforiska betona lapene. Apbūve taču ir telpiska atbilde uz funkcionālu nepieciešamību! Redz, mēs varam atļauties izmantojumu uz dullo pielasīt pēc ieguldījumu pabeigšanas. Cik tūkstoši lieki iztērēti šai patvaļai, ja minēts, ka kopējās šā objektiņa būvizmaksas sastāda 10,7 procentus no kopbudžeta aptuveni 1 019 400 latiem, tas ir, teju 109 076 latu?!

Strūklaciņa, skulptūriņas, riekstiņš, pīrādziņš
Apmeklētājiem pieejamie Liepājas muzeja interjeri vēl pusceļā uz labiekārtošanu un ekspozīciju piemērošanu 21.gadsimta zibenīgajai uztverei. Zinu, noskatīts labais Ventspils muzeja paraugs, kur etapu pēc etapa senlietas izliek laikmetīgās iekārtās sadarbībā ar labākajiem latviešu dizaineriem. Tikmēr liepājnieki drīz vērs durvis uz ciešami sakārtotajām izstāžu zālēm, dārgi tapsēto kāpņu foajē un labierīcībām, kas atgādina privātas vannas istabas. Maza veiksme ir pārveidotā garderobe, kuras mēbelējums izdevies savstarpēji saskanīgs līdz sīkākajai detaļai, lai gan apkārt valdošajam eklektisma stilam pavisam pretējā elpas vilcienā. Un eiro-remontētās palīgtelpu virknes? Dievs ar tām! Ka tik linolejs, ka tik krāsa, ka tik verams logs, ka tik dienas gaiša lampa. Tas nekas, ja grīdas neizlīmeņotas, ja griesti par zemu, ja iekštelpas apdare nav kontekstā ar mājas arhitektūru.

Arhitektūra vai nu ir, vai nav, tāpat kā mīlestība. Muzejā veidotas vien vārgas attiecības, kas kritērijus iekļūšanai pilsētvides grāmatā "liepājiņa" neizturētu. "Arhitekta virsuzdevums ir sajūta ar pievienoto vērtību," kaut kur Rīgā murkšķ Andis Sīlis. Piejūras provinciāļiem pietiks, ja būs arī salabots žodziņš, strūklaciņa, skulptūriņas, riekstiņš, pīrādziņš.