Izlasīju žurnālistes N. Driķes un A.Pūces, manuprāt, samērā objektīvu rakstu par Intu Dālderi, kurš uzņēmies Liepājas koncertzāles projekta vadītāja pienākumus.

Raksts bija publicēts sestdien laikrakstā “Kurzemes Vārds”.

Uzskatu, ka viņa klātbūtne pie šī samocītā projekta ir viens no retajiem pēdējā laika Liepājas veiksmes stāstiem. Pavēries reāls cerību stariņš, kaut arī mazs, ka ilgi  gaidītā koncertzāle mums tomēr būs.

Ar Intu Dālderi esmu ticies, kad viņš vēl bija kultūras ministrs, un tad arī mazliet aprunājāmies par Liepājas koncertzāles projektu. Toreiz mani patīkami pārsteidza ministra – mūziķa kompetence gan par koncertzāles tehniskajiem jautājumiem, gan par kultūras menedžmenta specifiku Latvijas apstākļos. Radās pārliecība, ka viņš politikā ir “iekāpis” tikai tāpēc, lai reāli darītu konkrētas lietas kultūras jomā, un, lai arī pēc profesijas mūziķis, kultūras lauku redz daudz plašāk, nekā tikai mūzikas kontekstā. Kaut kas tāds Vecrīgas politiķu vidū sastopams reti.

Šoreiz gribas uzslavēt Ulda Seska politisko gudrību un tālredzību. Liepājas domes priekšsēdētājs, redzot, ka “Lielā Dzintara” projekts (ne tikai būvprojekts) grimst dziļā purvā, sapratis, ka jāmekē zinošs cilvēks no malas. Pretējā gadījumā domes priekšsēdētājam kopā ar viņa vietnieci Silvu Goldi šī projekta izgāšanās dēļ pēc nākamām pašvaldības vēlēšanām, visticamāk, būtu jānokāpj no Liepājas “troņa”.

Liepājas mērs, gudri izvēloties Intu Dālderi,  manuprāt, ar vienu šāvienu nomedījis vismaz  divus “zaķus”: 1) ieguvis kompetentu cilvēku, kuram nav paraduma runāt visādus politiskus pekstiņus, bet kurš ir visaugstākās raudzes profesionālis ne tikai mūzikā, bet arī  kultūras  menedžmentā, kur sekmīgi strādājis; 2) bijušajais kultūras ministrs ir viens no redzemākajiem cilvēkiem partijā ”Vienotība” un  premjera Dombrovska padomnieks kultūras jautājumos. Tātad valsts papildus finansējums koncertzālei jau ir reālāks.
   
Nepatīkami pārsteidza bijušā Liepājas domes deputāta un Liepājas Simfoniskā orķestra bijušā diriģenta Imanta Rešņa publiskais apvainojums Intam Dālderim  kā arī Silvai Goldei, nosaucot koncerzāles projekta vadītāja  amatu par sinekūru (labi atalgots amats, kas neprasa nekādu darbu –vārdīcas tulkojums). Vismaz par šo tēmu diriģenta kungs varēja izmantot lielisko iespēju paklusēt. Jo pats kā deputāts bija viens no tiem, kas ļoti apšaubāmā kvalitātē “kūrēja” šo rekorddārgo arhitekta Ginkes projektu jau pašā sākumā.

Cilvēcīgi Rešņa kunga rūgto noskaņojumu varētu arī saprast. Manuprāt, ar viņu nelāgi izrīkojās viņa bijušie kolēģi – politiķi: kad Liepājas Simfoniskā orķesta diriģentu liepājnieki atkārtoti neievēlēja par Liepājas domes deputātu, viņš pēkšņi kļuva par nekvalitatīvu diriģentu, ko smalkā veidā atbrīvoja no amata, nesamaksājot pat it kā likumīgi pienākošos kompensāciju. Tad, lai kompensētu pāridarījumu un lai bijušais domnieks publiski nesāktu runāt šmucīgas lietas, dome Goldes kundzes virsvadībā savam bijušajam kolēģim piešķīra “Goda Liepājnieka” titulu – īsi sakot atlaida no darba un iedeva diplomu. Resnim kā gudram cilvēkam, manuprāt, tagad nevajadzētu izgāzt žulti uz Intu Dālderi, jo viņam ar šo pāridarījumu nav nekāda sakara.

Protams, var gadīties, ka nepiepildīsies liepājnieku sapnis par savu koncertzāli – gan pasaules ekonomiskās krīzes dēļ, gan, iespējams, neveiksmīgā būvniecības projekta dēļ, kurš pēc vairākkārtējas pārtaisīšanas varbūt beidzot atbildīs visiem Latvijas būvnormatīviem, bet pie mēģinājuma to realizēt, izrādīsies būvnieciski neadekvāti dārgs. Jo politiķu vēlamā objekta būvniecības  cena – 19 miljoni lati, ir “izzīsta” no pirksta.

Lai arī kā būtu, ja koncertzāles projekts netiks realizēts, tad nebūtu korekti (kulturāli izsakoties) Liepājas politiķiem savu bezizmēra politisko atbildību uzgrūst Intam Dālderim.

Jebkurā gadījumā mums jābūt pateicīgam cilvēkam, kurš uzņēmies šo līdz šim bezcerīgo projektu reanimēt. Un, kā jau reanimācijā, gala rezultāti var būt krasi pretēji.

Ivars Kesenfelds, Liepājas domes deputāts