AS „KVV Liepājas metalurgs” valdes loceklis Igors Kovaļenko noraida bažas par vides iespējamo piesārņojumu, atsākot ražošanu. Tikai nenosauc nekādus termiņus.

Pēc ilgstošas iespringšanas, uzdodot sev eksistenciālo jautājumu „Būt vai nebūt?” attiecībā uz „Liepājas metalurga” nākotni, nupat liepājnieki ir tā kā nedaudz atslābuši – maksātnespējas administrators Haralds Velmers tomēr ir atradis pircēju bankrotējušajam Liepājas milzim, un nu varētu uzelpot.

„Liepājas metalurgs” jeb, kā to nosaucis jaunais īpašnieks, – „KVV Liepājas metalurgs” pāris mēnešu laikā grasās nodarbināt ap 500 darbinieku pašreizējo 226 vietā, un „iedarbināt” ražošanu, solot, ka uz šo, pagaidām konkrēti nenosaukto brīdi, strādājošo skaits jau būs ap 1200.

Tā visādā ziņā ir priecīga ziņa, par kuru simtiem liepājnieku klusībā saka paldies gan valdībai, gan pašvaldībai, gan maksātnespējas administratoram un, protams, jaunajam uzņēmuma īpašniekam.

Tiesa, patinot „filmu” atpakaļ, atmiņā ataust mazliet piemirstās smaku, putekļu un trokšņu problēmas, uz kurām ilgu laiku gan pašvaldība, gan atbildīgās institūcijas vairāk vai mazāk raudzījās caur pirkstiem, bailēs no tā, ka uzņēmums var bankrotēt. Bankrotēja tik un tā.

Līdz ar cerību, ka Metalurgs varētu atsākt strādāt, atgriežas arī bažas, vai tas notiks atbilstoši Eiropas standartiem, tajā skaitā vides prasībām, vai turpināsies Zaharjina kungam un viņa kompanjoniem raksturīgajā padomju „pofig” stilā, gāžot pār liepājnieku galvām kancerogēnām (vēzi izraisošām) vielām pilnus tvaika mutuļus visu toņu dzeltenās, oranžās un brūnās krāsās, karsējot un smirdinot netīrus lūžņus utt. Bija arī citas problēmas – tehniska avārija, svārstības un pārrāvumi elektrotīklā, bet pirms tam – regulāra dobja dunoņa, gāžot lūžņus krāsnī, ko varēja sadzirdēt pat Liepājas ezera viņā pusē.

Laikrakstam „Dienas Bizness” „KVV Liepājas metalurgs” valdes loceklis Igors Kovaļenko noraidījis bažas par vides iespējamo piesārņojumu, atsākot ražošanu, sakot, ka „uz visām šīm lietām mēs skatāmies, ja var tā teikt, caur mikroskopu”.

Tajā pašā Kovaļenko atklāti atzīst, ka nosaukt konkrētu termiņu, līdz kuram ražošana būs sakārtota tā, lai nav ne smaku, ne putekļu, nevar. Tāpēc vājš mierinājums šķiet Kovaļenko kunga apgalvojums, ka arī pats kopā ar ģimeni gatavojas pārcelties dzīvot uz Latviju. 


Domāju, ka vienīgais garants liepājniekiem, kuri te vēl palikuši un negribētu bēgt kaut kur tālu prom, ir viņu kalpi (jo saimnieki ir liepājnieki paši) – Liepājas domes deputāti. Viņu pienākums ir gādāt ne tikai par to, lai būtu darbs tūkstotim, bet arī droša un veselīga dzīve desmitiem tūkstošu pilsētnieku. Tieši pašvaldībai vajadzētu nepārprotami likt saprast uzņēmuma jaunajiem saimniekiem, ka te ir Eiropas Savienība, nevis korumpētā Krievija, kur jebko var atrisināt, vajadzīgajam cilvēkam samaksājot atbilstošu "nodevu".

Zaharjina laikos „Liepājas metalurgs” piekopa līdzīgu politiku – maksāja pietiekami lielu naudu par pozitīvās propagandas ikmēneša ielikumu vienīgajā pilsētas laikrakstā (redaktors Andžils Remess), burtiski līdz pēdējam brīdim maldinot un iedvešot nepamatotas cerības liepājniekiem un „Liepājas metalurga” darbiniekiem, ka bankrota nebūs. Šo mītu laikraksts nenoguris uzturēja arī redaktora slejās un komentāros.

Cerēsim, ka šie laiki aizgājuši uz neatgriešanos, ticēsim uzņēmuma jauno īpašnieku goda prātam un neaizmirsīsim, ka atbildība par pilsētnieku dzīves kvalitāti jāprasa no pašu ievēlētajiem priekšstāvjiem.