Telpās Pumpura ielā 5, ko uzņēmējs Valērijs Kovaļs iznomājis muzejam, skatāma viena no saistošākajām ekspozīcijām, ko veidojis muzejs. Taču tā pieejama tikai mēnesi – līdz 28.oktobrim.

Izstādi, ko muzejs veltījis Latvijas simtgadei, tas pieteicis kā pašu liepājnieku veidotu. Tiesa, izstādītas personīgas lietas, fotogrāfijas, dokumenti un stāsti video formātā, ko ekspozīcijas veidotājiem uzticējis vairāk nekā pussimts liepājnieku. Kā izstādes atklāšanā teica Kultūras pārvaldes vadītāja vietnieks Nauris Lazdāns, te ir redzams liepājnieks – "kas viņš ir, no kurienes nāk, kas ir viņa mamma, tētis, ome vai opaps, kā audzināts, kur skolojies, ko dara". Liepājnieks, kuru mēs bieži vien nepazīstam un kurš, kā savukārt uzsvēra ekspozīcijas vizuālās koncepcijas autore Gita Straustiņa, ir Liepājas spēks un lielākā vērtība.

Izstādē rodams priekšstats, kā ļaudis dzīvoja pirmās brīvvalsts laikā, redzams, kā vēlāk padomju okupācijas vara izrēķinājās ar pirmās brīvvalsts laika cienījamiem un godājamiem cilvēkiem, jo tieši viņi taču bija īstais neatkarīgas valsts pamats, tāpēc iznīcināmi. Un tad jau Trešā atmoda, kas apliecināja – visu un visus iznīcināt neizdevās nevienai varai, un brīvības asns atkal izspraucās un sazaļoja.

Par izstādi "Liepājas brīvības stāsts" varētu teikt gluži to pašu, ko skatītāja Anna Nerezkova sacījusi par Liepājas teātra simtgadei veltīto izrādi: "[..] tik dzīvu un interesantu vēstures stundu piedzīvoju pirmo reizi". Un pavisam droši var apgalvot, ka izstādes veidotāji tajā ieguldījuši milzīgu darbu – apzinot izstādes varoņus, uzklausot un ierakstot viņu stāstīto, apstrādājot un noformējot liepājnieku uzticētās relikvijas, papildinot ekspozīciju ar muzeja krājuma materiāliem.

Taču, kā jau sacīts, šī “vēstures stunda" būs pieejama tikai līdz 28.oktobrim, tātad nedaudz ilgāk par vienu mēnesi (Nauris Lazdāns gan portālam sacīja, ka pārvalde meklēšot finansiālas iespējas, lai izstādi pagarinātu).

Ekspozīcijas kopējās izmaksas (ieskaitot telpu nomu), saskaņā ar Kultūras pārvaldes datiem, ir 34 333 eiro – 15 000 pašvaldības,  19 333 – Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansējums. Tā nav maza nauda mēnesi ilgam notikumam. Ja vien Liepājas muzejam būtu piemērotas telpas, šo ekspozīciju varētu saglabāt krietni ilgāk, varbūt pat tik ilgi, cik pārējās nedaudzās pastāvīgās muzeja ekspozīcijas, kuras šobrīd ne tuvu nav aizpildījušas visus “robus" Liepājas pēdējās simtgades vēsturē.

Liepājas muzejam jau ilgstoši ir par šauru Kūrmājas prospektā un Ukstiņa ielā, kur atrodas izstāžu un pastāvīgo ekspozīciju telpas. Un ir par šauru tajās telpās vairākās vietās pilsētā, kur patlaban glabājas muzeja krājums. Nesen deputāti bija gatavi izmest vairākus simtus tūkstošu eiro vienam interaktīvam objektam kanālmalā, tādam kā Jūrniecības muzeja "aizstājējam". Par laimi šoreiz veselais saprāts uzvarēja, un koalīcija no šīs idejas atteicās. Taču muzeja telpu trūkumu tas tik un tā neatraisināja. Jaunas ēkas (piemēram, Jūrniecības muzeja) būvniecībai acīmredzot pašiem naudas nav, bet pašvaldībai ir arī iespēja izmantot pirmpirkuma tiesības uz kādu nekustamo īpašumu, kas nopērkams par saprātīgu naudu un ir piemērots muzeja vajadzībām. Taču tā ne reizi vien palaidusi garām šādas labas izdevības. Par to, cik netālredzīga ir bijusi pašvaldība šajā ziņā, liecina kaut vai Pētera I jeb, kā tagad saka, Hoijeres viesnīcas piemērs – kad savulaik īpašniece to pārdeva par mazu naudu, domi tas neinteresēja. Toties, kad summa bija kārtīgi pieaugusi un izsolē pieauga vēl, tā beidzot šo vēsturisko ēku iegādājās.

Lai kādi būtu risinājumi, bet piemērotu telpu ierādīšana muzejam ir jau sen neizdarīts "mājasdarbs", ar kuru esošā koalīcija – kaut vai par godu valsts simtgadei – beizot varētu tikt galā.