Valsts, mūsu valsts labklājība – kam tas vajadzīgs? Cilvēki taču aizbrauc. Savās pārdomās dalās kādreizējais Liepājas policists Osvalds Putniņš.

Tu esi desmit gadus atdevis izglītībai, strādājot Cīravas lauksaimniecības skolā par vecāko meistaru un direktora vietnieku, esi pārstāvējis Latviju pasaules zemes aršanas sacensībās kā treneris. Tu esi sapratis, ka dzīvē jāiet uz priekšu, un turpinājis ceļu Likuma sardzē – Liepājas policijas pārvaldē veicot ceļu policijas inspektora, administratīvā biroja nodaļas priekšnieka pienākumus no 1993. – 2007.gadam. Ieguldījis ne mazums enerģijas un pūļu jaunās policijas ēkas būvniecībā – no projektēšanas programas izveides līdz nodošanai ekspluatācijā, bet pienāk brīdis, kad gaidītās atzinības vietā (vismaz paldies kāds būtu pateicis) tev samazina algu. Valstī, redziet, krīze. Bet kā būt ar kredītsaistībām, kā ar ģimeni un no kā dzīvot, tas nevienu neinteresē. Šodien, kad vairums profesionāļu no dienesta ir prom, domā par piemaksām.

Varbūt ielikt par Iekšlietu ministru frizieri un dzīve kļūs jaukāka, sakoptāka? Rūgtums sakrājas un tu pieņem lēmumu aiziet. Uz kurieni? Glābt Latvijas banku sistēmu un savus kredītus. Pēc trim gadiem svešumā esmu sapratis, ka kaut kas ir jāmaina. Tā dzīvot nedrīkst! Divi vecākie dēli strādā Zviedrijā, meita – Itālijā, jaunākais dēls mācās vidusskolā, bet es esmu Anglijā, lai jaunākais varētu iet skolā.
Kas tā par ģimeni, ja iespējams satikties reizi trijos gados!

Gaidīšanas un malā stāvēšanas laiks no procesiem, kas notiek Latvijā, ir beidzies. Ir jāiet un jādara, jāmācās no kļūdām (vēlams citu), jāsaprot, ka procesi, kas notikuši valstī pēdējo divdesmit gadu laikā, noveduši mūs tur, kur esam. Ekonomikas praktiski nav. Un kā tad var būt, ja āzis par dārznieku. Ja paskatāmies nesenā pagātnē, tad redzam, ka ministrijas (ar retiem izņēmumiem) vadījuši cilvēki, kuriem par nozari sajēgas maz. Satiksmes ministriju – Šlesers, Iekšlietu ministriju – pat dakteri. Kāda var būt ekonomika, ja ministru amatos gozējas politiskas personas. Ar šausmām var atcerēties laikus, kad Finanšu ministriju vadīja vienkāršs zemnieks Slakteris.

No valsts izbrauc cilvēki labākas dzīves meklējumos. Izbrauc ne tikai peļņā, kā pierasts dzirdēt runājam augstākajās aprindās,  bet kopā ar ģimenēm, lai dzīvotu valstī, kur sakārtota sadzīve un nodokļu sistēma. Par ērtībām jāmaksā vairāk, bet jūtamies, kā cilvēki. Pats esmu Anglijā pavadījis trīs gadus un reāli redzu, ko vajag mainīt, lai tautieši, kas meklē iespēju normāli dzīvot, ticētu Latvijā notiekošajiem procesiem un domātu par atgriešanos mājās. Ja kādam šķiet, ka ģimene, kas pametusi  Latviju un strādā Anglijā vai Īrijā pelna astronomisku naudu, tad maldās. Mājas vai dzīvokļa īre mēnesī ir 500 – 700 mārciņas, pievienojam nodokli 80 –120 mārciņas un komunālos pakalpojumus, un mēnesī kopā vidēji sanāk 600 – 750 mārciņas. Faktiski tā ir gandrīz mēneša alga cilvēkam, kurš saņem minimumu par stundu(5.95). Tā nu arī sanāk, ka vienā dzīvoklī, pat vienā istabā, dzīvo vairāki sveši, likteņa kopā savesti cilvēki.

Ir vērts pacīnīties, lai atgrieztos ticība Latvijai.

Šobrīd atbalstu rodu Kristīgi Demokrātiskās Savienības paspārnē, kuras programma ietvert visu, kas nepieciešams Latvijas attīstībai. Ir jāsper radikāli soļi, iespējams, ar sāpēm, taču šodien citādi nevar. IR JĀPĀRVAR SĀPES, LAI RĪT MĒS SMAIDĪTU. Esiet kopā ar Kristīgi Demokrātisko Savienību un smaidīsim kopā!