Vēl tikai nedēļu iespējams pieteikties uz brīvo štata vietu Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas izsludinātajā Kurzemes inspektora amatā.

Pēc Ingrīdas Vizes labprātīgās aiziešanas no šīs vietas 2012. gada decembrī iestādes Kurzemes birojā turpina darboties četras kultūrvēsturiskā mantojuma speciālistes kopā ar nodaļas vadītāju Ilzi Zikmani.

Tomēr sakarā ar inspektora vakanto štata vietu šoreiz vēlos aicināt liepājniekus, profesionāļus  būt  savas pilsētas patriotus un tam, kurš atbilst kritērijiem, pieteikties šai amata vietai! Citādi var ilgstoši iestāties situācija, kad jaunajā amatā nokļūst visnotaļ godājams, bet pagalam nezinošs ierēdnis ne par mūsu pilsētas, ne Grobiņas, Durbes, Aizputes, Vaiņodes, Priekules, Rucavas, Pāvilostas vai citiem Lejaskurzemes kultūrvēsturiskā mantojuma objektiem.

Tagadējā, jau 20 gadus Latvijas Republikā bruģētā prakse kultūras pieminekļu aizsardzībā gan tiek balstīta uz šādas, teorētiski ierēdnieciskās metodes kopšanu, kur individuālās zināšanas un personīgie kontakti  izskaužami un kvalificējami kā atavismi. Taču, inspektoru veterānu kodols vēl ir spējīgs nodrošināt kaut novājinātu, tomēr daudz maz cilvēcisku seju šai nodokļu maksātāju apmaksātajam iestādei.  
 
Lasot izsludinātā amata konkursa noteikumus, atrodu arī šajā sakarā un garā proponētus, gana striktus, taču visai  dīvainus nosacījumus:

divu gadu darba pieredze valsts pārvaldē (lai tādu prasītu, inspektora kandidātam būtu jāpiedāvā daudz maz konkurētspējīgs atalgojums*);

vēlama akadēmiskā vai II līmeņa augstākā izglītība arhitektūrā vai mākslas vēsturē, bet par priekšroku tiks uzskatīta arhitekta izglītība...**

Un – "spēja strādāt paaugstinātas intensitātes apstākļos un patstāvīgi pieņemt lēmumus, vēlme strādāt komandā"! – pazīstot neseno, tā teikt, struktūru iekšējo kumunikāciju praksi, nupat man šķiet papīrs pacietis karalisku un VKPAI raksturīgu vārdu ekvilibristiku.

Ar paaugstinātas darba intensitātes apstākļiem laikam domāti biežie un brīžiem bezmērķīgie braucieni pie „sava” rakstāmgalda Kuldīgā un no turienes gandrīz kā soda ekspedīciju ceļi pie kultūras pieminekļu īpašniekiem visā Kurzemē!

Cik no pieredzes zinu, tad īpašība pieņemt patstāvīgus lēmumus no VKPA inspekcijas vadītāja puses sevišķi attiecībā uz inspektoru darbu ir visvairāk nīdēta un ravēta. Iemesls ir šīs Mazā Pils ielā 19 Rīgā esošās iestādes vadības paranojiskas bailes jebkurā, arī teorētiskā līmenī tapt pārprastiem koruptīvās simpātijās. Tāpēc jau arī konkursa noteikumos prasīta vēlme strādāt komandā, tā teikt – iekšējais cenzors pastāvīgi aktivizēts, taču vērīgā kolēģa acs arī nebūs par skādi!

Un tomēr – esmu optimists un zinu, ka  Liepājā dzīvo atbilstošas izglītības, spēju un darba gribas bagātie.  Varbūt tieši tagad kādam Jaunā gada novēlējumu pūrā ir iespēja manīt savu dzīvi un izvēlēties citu darba vietu? Tai skaitā – kopt un palīdzēt nosargāt  pilsētas un Kurzemes kultūras mantojumu. Apsolu liepājniekam labvēlīga konkursa rezultātā palīdzēt ar  ar zināšanām un personiskajiem kontaktiem par mūsu puses kultūras mantojuma objektiem!

Vēršos pie liepājniekiem arī tādēļ, ka varbūt tieši no kāda mūspuses arhitekta vai mākslas vēsturnieka būs atkarīgas spējas pieņemt patstāvīgus lēmums un pēc laika daudz ko mainīt arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas koridoros. Jo – nu jau pietiekami daudzus gadus šīs Latvijas valsts iestādes  eksistences latviskais  credo bijis, Jāņa Poruka dzejas vārdiem apzīmētais – Tā iet, ka ziedu nesamin, tā stāvēt, ka nevienam ceļā...

*pēc www.mantojums.lv datiem 2012. gada decembrī Kurzemes reģionālās nodaļas inspektoru darba samaksa pirms nodokļu nomaksas bija: inspektoriem no Ls 274 līdz 471, nodaļas vadītājam – Ls 744.

**pirms diviem gadiem no amata Kurzemes reģionālajā nodaļā tika atbrīvota bijusī Kuldīgas rajona valsts inspektore Alise Volanska, mākslas vēsturniece, kura tagad ir autoritāte Padures muzeja izveidē un darbā.