1989.gada 23.augustā miljons baltiešu sadevās rokās veidojot dzīvo cilvēku ķēdi, ko pazīst kā „Baltijas ceļu”. Kas mainījies, kopš tā laika?

Neaizmirstams un agrāk nebijis notikums cilvēces vēsturē, kas līdz nebijušiem augstumiem pacēla pašapziņu, un okupētās Latvijas cilvēkiem lika apzināties, ka diena, kad mūsu zeme atkal būs brīva, pienāks pavisam drīz.

Un, jau pēc diviem gadiem, 1991., beidzot sabrūk Padomju Savienība, un atkal augusta nogale izvēršas par agonizējošās ļaunuma impērijas galīgā sabrukuma laiku. Viss izšķiras dažās dienās. Stingrās līnijas komunisti Maskavā sarīko apvērsumu ar mērķi saglābt pa visām vīlēm irstošo lielvalsti, un viņu rokaspuiši Latvijā – lielkrievu šovinisma garā noskaņotie padomju migranti un ortodoksālie komunisti – to pašu mēģina izdarīt Latvijā. Mūsu ielās atkal siro okupācijas armijas tanki, OMON specvienības šauj uz neapbruņotiem cilvēkiem, tūkstošiem latviešu atkal ceļ barikādes Rīgā un arī Liepājā, bet Augstākās Padomes patriotiski noskaņoto deputātu vairākums 21.augustā pasludina Latvijas izstāšanos no Padomju Savienības. Beidzot ir noticis tas, ko latvieši gaidījuši piecdesmit gadus – mums atkal ir sava valsts.

Šogad ir pavisam pelēcīga un ikdienišķa augusta nogale, un nekas neliecina par dramatiskajiem un emocionāli pārsātinātajiem notikumiem toreiz, šķietami tik nesen. Ir izaugusi paaudze, kas to visu nav redzējusi un par to laiku zina maz vai nezina nemaz, bet daudzi to notikumu liecinieki un līdzdalībnieki nevēlas atcerēties, jo vīlušies visā, kas noticis pēc tam.

Šajos divdesmit neatkarības gados notikušas milzu pārvērtības, gan tādas, ko var saukt par negatīvām, bet vairāk, protams, pozitīvu. Rodas iespaids, ka daudzkas vajadzīgs palicis neizdarīts vai uzsākts un atstāts pusratā. Tajā vainojama valsts politika, tomēr daudzkas atkarīgs arī no vietējās varas.

Okupācijas laikā Liepāja bija tiktāl militarizēta un pārpildīta ar krievu militārpersonām, ka tai bija piešķirts slēgtās pilsētas statuss. Tos laikus nepiedzīvojošajiem grūti iedomāties, kā ir, kad pulksten desmitos vakarā pilsētnieki tiek padzīti no pludmales un krievu zaldāti to uzar ar smago traktortehniku – pamēģini tik pārkāpt uzarto joslu! Labākajā gadījumā zaldātu patruļa aizturēs un izlamās, bet varēja arī atklāt uguni, kā uz bīstamu robežpārkāpēju. Ja gribēji aizbraukt uz laukiem pie radiem, vispirms nācās dodies uz miliciju un skaidrojies ar krieviski runājošiem miličiem, kur un kāpēc dosies.

Tagad esam brīvi kā putni, ejam, kur un kad gribam, bet mūsu skaistā balto smilšu pludmale lepojas ar Zilo karogu.

Nav vairs tūkstošiem bravūrīgu krievu zaldātu, kurus tolaik varēja sastapt visur. Okupācijas armija izvesta, taču tās atstātais mantojums palicis. Karosta padomju laikā bija armijas apsaimniekota teritorija, kas tipiskā padomju bezgaumībā tika ainaviski izkropļota ar armijas būvbataljonu, pārsvarā Vidusāzijas izcelsmes kareivju, pavirši būvētām neglītām blokmājām. Taču armija arī uzturēja zināmā kārtībā to skaisto un arhitektoniski augstvērtīgo Karostas daļu, kas bija palikusi mantojumā no cariskās Krievijas laikiem.

Deviņdesmitajos gados Krievija armiju izveda, Karostu pārņēma pašvaldība, un sākās tas, par ko pilsētvēsturnieks Gunārs Silakaktiņš saka: „divdesmit gadus lepojos ar drupām” – pilnīgs bezsaimnieciskums un pašvaldības neieinteresētība Karostu, kas varēja kļūt par unikālu tūrisma objektu, pārvērtusi postažā.

Kolonizācijas un pārkrievošanas politikas rezultātā, 1989.gadā, Liepājā vairs dzīvoja tikai 38% latviešu, un latviešu valodu ielās dzirdēja visnotaļ reti. Iestādēs visas lietas kārtojās okupantu ieviestajā krievu mēlē. Pārdevēja veikalā latviski neapkalpoja un milicis uzstājīgi pieprasīja, lai tu runā ar viņu krieviski.  Tagad latviešu Liepājā jau ir ap 55%, un situācija lēnām mainās mums par labu. Tomēr daudz par lēnu. Galvenā atbildība, protams, jāuzņemas valstij, ka divdesmit gados par maz ir darīts, lai Latviju latviskotu, un nekonsekventi realizētā nacionālā politika atstāj arī savu iespaidu uz Liepāju. Tomēr arī piecpadsmit gadus pie varas esošajai pilsētas varas elitei nacionālisms, latviskums un rūpes par latviskas kultūrvides atjaunošanu, manuprāt, ir svešas un nesaprotamas lietas. Pilsētas domes uzdevums nav trenkāt Kravcovu, Osipovu un citus pretvalstiskos elementus, kuri, salīdzinot ar citām Latvijas vietām, īpaši kuplā skaitā savairojušies tieši mūsu pilsētā, bet pārsteidz tā flegmatiskā vienaldzība ar kādu dome izturas pret lielkrievu šovinistu mesto izaicinājumu valsts pamatvērtībām un latviešiem, kā tautai, proti, divvalodīgāajām ielu nosaukumu plāksnīteēm pie jau nosaukto pretlatvisko darboņu savrupnamiem. Pašvaldības policijas darbs bija tās demontēt, un viss, kas nepieciešams, bija domes rīkojums. Pārsteidzoši, bet pat „Saskaņas centra” vadītajā Rīgā, krievu šovinisti neatļaujas šādas provokācijas!

Atšķirībā no padomju laikiem, pašvaldība vairs oficiāli neatzīmē ne Ļeņina dzimšanas dienu, ne Oktobra revolūcijas gadadienu, ne arī 9.maiju, un nevienu šajos datumos nedzen liekulīgās parādēs ar sarkaniem karogiem, baloniem un neļķēm. Pilsētnieki paši izvēlas kādus svētkus svinēt, tomēr dubultstandarti ir kliedzoši, un tie ir latviešiem par sliktu. Zinu, kādas grūtības sagādāja domes atļaujas saņemšana Latviešu leģionāru piemiņas gājieniem 16.martā. Spilgti atceros 2006.gada 16.martu, iežogotu, valsts un pašvaldības policijas aplenktu kapsētu, kur sirmos leģionārus pazemojošos apstākļos pa vienam laida cauri policijas kordonam nolikt ziedus, kamēr jau piesauktie Osipvs un Kravcovs neviena netraucēti stāvēja blakus policijas šefiem un skaļi ņirgājās. Toties 9.maijā tā pati kompānija netraucēti rīkoja vērienīgus dzerstiņus un salūtu par godu okupācijas armijai, kuras aviācija vēl 1945.gada 9.maija rītā bumboja Liepājas strādnieku kvartālus.

Dome šīm dzīrēm joprojām dod svētību. Ļeņina pieminekli no pilsētas centra stihiski aizvāca 1991.gada 23.augustā, toties cits padomju laika relikts – „pudeļmetējs” kanālmalā joprojām stāv, lai Osipovam un Kravcovam būtu kur mītiņus noturēt! Šķēdes kāpās ar pašvaldības līdzdalību atjaunots piemineklis ar sarkanu zvaigzni un veltījumu „padomju patriotiem”, savukārt Ziemeļu kapos piemiņas vietai Oskaram Kalpakam līdzekļi neatrodas, lai gan vieta ir nolaista un uzrakstam trūkst vairāki burti.

Negribas, protams, saukt Liepājā valdošos spēkus par latvisko vērtību ienaidniekiem, bet par vienaldzīgajiem gan. Tādi pragmatiski biznesmeņu tipi, kam interesē tikai saimnieciski jautājumi. Taču arī šajā jomā vai nu nemākuļi, vai saimnieciskās intereses aprobežojas ar pašu biznesu.

Grūti saprotams, kādēļ pilsēta ar bagātu padomju laiku infrastruktūras un industriālo mantojumu, ostu un brīnišķīgu ģeogrāfisko novietojumu, saimnieciski stagnē? Kādēļ, pēc statistikas rādītājiem, Liepājā bezdarba līmenis allaž ir augstāks kā citām republikas nozīmes pilsētām, un ir zemāks vienīgi par tradicionāli atpalikušo Latgali (bet ne Daugavpili!)? Kādēļ rosīga jūras pasažieru satiksme notiek no tuvējās Ventspils un Klaipēdas, bet ne Liepājas ostas? To pašu var teikt pa padomju laikā dzīvo Liepājas lidostu. Par šādiem jautājumiem aizdomājas ne viens vien liepājnieks, kam ir pašam sava galva un kas neļauj savā vietā domāt tādam padomjlaiku reliktam kā laikrakstam „Komunists”, kurš sevi pārsaucis par „Kurzemes Vārdu”.

Pilsēta, protams, šajos gados kļuvusi nesalīdzināmi pievilcīgāka un sakoptāka, bet tas jau ir pašu enerģisko liepājnieku nopelns. Cilvēki būvē, atjauno laika zoba skartos īpašumus un izdaiļo pilsētu, bet, ja vietām redzam aizlaistus graustus ar nesakoptu teritoriju, gandrīz vienmēr varam būt droši, ka tas pieder pašvaldībai...